Kā ir būt pārim, ja dalām savu gultu ar citiem?

Vai ir iespējams būt uzticīgiem viens otram, ja labrāt laiku pa laikam, savās intīmajās attiecībās ielaižat kādu citu? Vai ir iespējams bez tā, noturēt asumu attiecībās? Un kā ar mīlestību? Vai var apgalvot, ka kādu mīli, ja guli ar citu?
Tie, kas zina ka mēs labprāt, savā guļamistabā ielaižam kādu citu, uzdod tieši tādus jautājumus.
Grūti saukt par krāpšanu to, kas ir abiem zināms un tiek dalīts. Manā uztverē, krāpšana ir tad, ja partneris/e to dara aiz muguras, otram par to nezinot. Mēs ar savu mīļoto par visu vienojamies, un darām to kopā. Mums ir noruna, ka nedrīkstam ar citiem tikties, bez otra klātbūtnes.
Mums vienmēr ir bijis labs sekss, bet ir bijis tas dzinulis, ka vajag kaut ko vairāk, līdz sapratām, ka labprāt, dalītos savā seksa pieredzē ar citiem. Un jā, mēs nodarbojamies ar seksu tikai divatā, un tas ir satriecošs! Bet laiku pa laikam, gribās ko pamainīt, lai piedotu papildus asumu.
Mīlus savu vīrieti no brīža, kad iepazināmies, un mīlestība ar gadiem tikai auga. Priecājos, ka man ir blakus tik satriecošs vīrietis, ar kuru mums ir vienāda domāšana, idejas un protams, vēlmes.