DiscussionsRomantiski notikumi man vienmēr saistās ar ko negaidītu, pēkšņu un pārsteidzošu. Var jau gatavoties romantikai, izsapņot to un vadīties pēc izjūtām, bet visbiežāk sirds notrīs tajos mirkļos, kad romantisks, skaists mirklis piezogas klusām, kā uz pirkstgaliem un pārsteidz tevi nesagatavotu. Tāpat notika toreiz ar mani...
Mūsu attiecību stāžs jau bija iegājis otrajā gadā, bijām sākuši dzīvot kopā, ikdienas un darba rutīnas apmuļļāti romantisko dzīves daļu bijām atstājuši novārtā. Bija vēl siltā rudens pēdējie, gaišie vakari, ko rotā koši saulrieti uz krāsaino lapu karaliskā fona. Kā ik darba dienas vakaru, pēc darba devos uz lekcijām. Kā allaž slinkums mijās ar zinātkāri, tā nu dīdījos savā auditorijas krēslā, košļādama pildspalvas galu un raidīdama ilgpilnus skatienus laukā pa logu. Līdz manu sapņošanu vaļējām acīm pārtrauca sms no cienītā – vai viņš varot mani šovakar nolaupīt no lekcijām? Ticiet man, divas reizes šādos gadījumos man nav jāpiedāvā. Nepacietīgi nosēdēju lekciju līdz galam, un tad jau varēju lēkšot uz stāvvietu, kur mani gaidīja mans princis dzelzs zirgā, lai vestu mani projām. Kā izrādās, viņš nebija plānojis mani vest mājās, bet vizināja arvien dziļāk ostas teritorijā, projām, garām jahtām, garām cerīgiem makšķerniekiem. Izkāpjot no auto, gatavojos klusais pastaigai, tomēr viņam bija padomā, kas cits, neliela rosīšanās pa bagāžnieku un manu acu priekšā iznirst milzīgs Gerberu pušķis, aiz tā – puisis ar piknika grozu. Es paspēju vien klusi noelsties, kad tiku paņemta aiz rokas un vesta izvēlēties visklusāko piknika vietu, kurā baudīt līdz paņemtās veltes, saulrietu un pārsteidzošo mirkli. Mums garām traucās jahtas ar saulrietā apmirdzētām burām, kāds zvejas kuģis, kas aiz sevis atstāja vilnīšu grēdu. Lai arī tik vienkārši organizēts vakars, tomēr manā atmiņā tas palicis kā viens no skaistākajiem tā rudens mirkļiem. Tā ir kā bilde, kas paliek prātā uz mūžu. Tik vienkārši, tik pārsteidzoši un tik skaisti. Diemžēl vairs neesam kopā, bet to vakaru mūžam atcerēšos. |
