Viņa lūpas garšoja pēc vīna

[dpic=00d280d0840ed.jpg][/dpic]

Es nekad nebiju domājusi, ka tas notiks ar mani. Ne tā, ka es būtu to izslēgusi kā iespēju, bet vienkārši... tas nekad nebija bijis īstajā brīdī, ar īsto cilvēku. Līdz šai naktij.

Mēs bijām kopā darbā piedzērušās pēc korporatīvās ballītes. Visi bija izklīduši, bet mēs divas – es un Elīza – palikām vēl nedaudz ilgāk, klusāk. Viņa piesēdās man blakus uz dīvāna bārā un smējās. Viņas smaids bija dzirkstošs, silts, un tajā bija kaut kas, kas lika manai ādai zosādā sacelties.

"Tu zini," viņa pēkšņi iečukstēja man ausī, "es vienmēr esmu gribējusi zināt, kā tu skūpsties."

Man mute kļuva sausa, bet vienlaikus karsta no viņas tuvuma. Es paskatījos viņai acīs. Tās bija samtaini tumšas, ar nelielu izaicinājumu. Un tad es pieļāvu sev kaut ko, ko citkārt varbūt būtu nolieguši visi mani instinkti.

Es noliecos tuvāk, un mūsu lūpas satikās. Maigi, nesteidzīgi. Viņas lūpas garšoja pēc sarkanvīna un vēl kaut kā – salduma, ko nevarēju nosaukt vārdā. Tas skūpsts nebija tikai fizisks – tas bija elektrība. Es jutu, kā mana mugura noskuras, kā sirds sāk sisties straujāk. Viņas roka atrada manu ceļgalu un lēnām virzījās augstāk.

"Vai tu gribi?" viņa pajautāja. Mana atbilde bija klusēšana – tikai acis un skūpsts, dziļāks, kvēlāks.

Mēs bijām pie viņas dzīvoklī nepilnas stundas laikā. Durvis aizvērās, un mūsu drēbes kļuva par pēdējo robežu. Es nekad nebiju jutusi, ka mani skar ar tādu maigumu – katrs pieskāriens bija kā uzbudināta elpa uz manas ādas. Viņas pirksti slīdēja pāri maniem gurniem, un es izplūdu karstumā. Viņa zināja, ko dara. Un es ļāvos.

Mūsu ķermeņi savijās kā viļņi – dažbrīd lēni, tad atkal kā nevaldāma vētra. Es jutu, kā viņas mēle pēta mani, kā viņas rokas tur mani vietā, kad mans ķermenis lūza ekstāzē. Es nekad nebiju jutusi ko tik juteklisku – tādu uzmanību katrai manas ādas kripatai.

Kad viss bija pierimis, mēs gulējām cieši viena otrai klāt. Viņas skatiens bija mīksts, gandrīz sapņains.

"Tagad tu zini," viņa noteica, ar smaidu pieskaroties maniem matiem.

Es tikai pasmaidīju. Jā, tagad es zināju. Un nekad vairs negribēju atgriezties tajā pasaulē, kur šis nebija iespējams.