Karstā telts

Nakts bija tveicīga. Mežs gulēja klusu, aizturējis elpu. Teltī, kurā viņi bija patvērušies pēc garas pārgājiena dienas, gaiss bija smaržīgs no viņu ādas, nedaudz sviedriem un priežu sveķiem. Guļammaisi bija atstumti malā — pārāk karsti, pārāk tuvu.

Viņš skatījās, kā viņa pārģērbjas, apakšveļā izgaismojusies tikai galvaslukturīša maigajā starā. Viņas āda bija apsaulota no dienas saules, un viņas kustības — apzināti lēnas. Viņa juta viņa skatienu, un tas viņu uzbudināja. Telts sienas bija plānas, bet šonakt tas tikai pastiprināja sajūtu — viņi bija vieni pasaulē, vienā pulsējošā burbulī.

Kad viņa pieliecās, viņš pievilka viņu pie sevis. Viņu lūpas sastapās kā slāpes pēc ūdens — dziļi, izsalkuši. Viņas rokas ieķērās viņa matos, viņa pirksti slīdēja zem viņas krūštura malas, apgūstot katru līkni. Viņas elpa paātrinājās, ķermenis pieplaka viņējam. Teltī kļuva vēl karstāks.

Viņu kustības kļuva straujākas, kaislīgākas, tikpat kā mežonīgas. Viņš atrada ceļu uz viņu ar pārliecību, un viņa sagaidīja viņu ar stenu, kas tika apslāpēts viņa plecā. Telts smalki šūpojās, bet viņi to vairs nemanīja. Viņu miesas runāja valodā, kas bija vecāka par vārdiem, dziļāka par loģiku.

Kad viņi beidzot sabruka viens otrā, elpas vēl skaļas un sirdis dauzījās kā bungas, telts bija piesātināta ar siltumu, kaisli un klusumu, kas seko pēc vētras. Viņa gulēja ar galvu uz viņa krūtīm, klausoties viņa sirdspukstos. Viņš noskūpstīja viņas pieri un apskāva ciešāk.

Aiz teltssienas mežs atkal bija kluss. Bet viņu pasaulē viss bija mainījies — uguns vēl ilgi kvēloja zem ādas.