ОбсужденияNakts teltī4/04/2025 16:55
с помощью
chill69
Naksnīgais meža klusums apskāva viņus kā noslēpumaina melodija. Teltī valdīja puskrēsla – vienīgais gaismas avots bija mēness stari, kas slīdēja caur auduma šuvēm, zīmējot trauslas ēnas uz viņu kailajiem augumiem.
Zem segas, cieši viens otram blakus, viņi juta, kā dabas tuvums pastiprina katru pieskārienu. Sirds puksti skaļāki nekā jebkad, elpa silta un trausla. Viņas pirksti slidinājās pāri viņa krūtīm, lēni, pētoši, līdz viņš satvēra viņu ciešāk, ar kāri, kas nebija tikai fiziska – tā bija vajadzība. Ārpusē skanēja tikai cikādes un tāls pūces sauciens, bet teltī laiks apstājās. Viņu elpas saplūda, ķermeņi savijās, un katrs kustību vilnis kļuva par daļu no dabas ritma. Zeme zem muguras, guļammaiss sapīts, kaislība nevaldāma – brīva, nedaudz mežonīga. Un kad viss bija pierimis, viņi gulēja blakus, ieritinājušies viens otram, klausoties naktij – līdz rītam, kad saule lēnām iespīdēja teltī, liecinot par viņu kopīgā noslēpuma rītu. [dpic=67334ea1cda72.jpg][/dpic] |
