Mazliet romantikas

[dpic=ccbb32c95111a.jpg][/dpic]

Nakts bija dziļa, un gaisma no mēness izplatījās cauri viļņu spraugām, kas maigi skāra smilšu krastu. Pludmale bija tukša, izņemot divus klusus soļus, kas pamazām virzījās tuvāk viens otram. Viņa stāvēja, jūtot vēju, kas mīksti glāstīja viņas ādu, sajūtot jūras sālītu elpu. Viņa bija atnākusi vienkārši baudīt nakti, atbrīvoties no dienas steigas un aizmirst par visu.

Tomēr tajā mirklī viņš parādījās. Viņš stāvēja, nedaudz attālināts, skatoties uz viņu ar interesanti noskaņotu skatienu. Viņa acis mirdzēja, kā mēness atspulgs uz ūdens virsmas, pilns noslēpumu un dzīvotspējas. Viņa nezināja, kas viņš bija – svešinieks šajā klusajā vietā, bet kaut kas viņā piesaistīja.

Viņš uzsmaidīja un pakāpeniski tuvojās. Viņa nevarēja nolaist acis no viņa – viņa spēcīgās figūras, pašpārliecinātības, kas nāca no viņa katra kustības. Viņš ne runāja, bet viņa soļi deva viņai signālus, un viņa pēkšņi sajuta sirds pukstēšanu, kas kļuva straujāka.

Viņi apstājās tikai dažu metru attālumā. Viņa jutās gan apmulsusi, gan uzbudināta. Viņa varēja redzēt viņa elpu, kas lēnām izplūda aukstajā gaisā, bet viņš bija klusējošs, gaidot viņas soli.

Viņa pielieca galvu un lēnām piegāja tuvāk, negribot pārtraukt šo sapņaino sajūtu, kas plūda starp viņiem. Viņš izstiepa roku un pieskārās viņas plaukstai, maigi, bet pārliecinoši.

Un tad viņš piegāja vēl tuvāk, viņu elpas jau sajaucās, un kaut kas neizsakāms piepildīja šo brīdi. Sirdi aizkavējusi elpa, viņa pievērsās viņam, viņu skatieni bija savijusies kā mezgls, kas vairs nevarēja atdalīties.

Bet nekas netika teikts. Viss notika lēnām, kā sapnī, kad katra kustība bija izvēlēta ar pārdomām. Tā bija spēle – ne vārdi, bet pieskārieni, ko nevarēja izteikt citādi. Un ar katru jaunu pieskārienu viņi iegrima dziļāk šajā noslēpumainajā naktī.